Pirtnieks bez pirts kā kurpnieks bez kurpēm
Valmierietis Dainis Jansons , kurš vada ražotni kokapstrādes cehā, savu dzīvi nespēj iedomāties bez pirts. Ne velti viņš ir apguvis pirtnieka prasmi un ne tikai peras pats, bet arī citiem pierāda savu māku. Iepriekš viņam vienmēr bija jādomā, pie kā aiziet nopērties, toties tagad šāda problēma atkrīt – Dainis ir iegādājies pirts mucu. 
- Dārzu kooperatīvā „Līgotnes”, kas atrodas kādus četrus kilometrus no Valmieras. Principā tas ir mana drauga zemes pleķītis – kopā 1200 kvadrātmetri. Kamēr draugs ar ģimeni dzīvo un strādā Īrijā, es apsaimniekoju šo viņa zemi – pļauju, uzkopju un tagad arī ... peros.
Vasarā „Līgotnēs” praktiski uzturos katru dienu, ja vien nav kāds pasākums, uz kuru jābrauc un kurā jāpiedalās. Arī citos gada mēnešos bieži turp dodos vakarā pēc darba, reizēm pat palieku pārgulēt.
- Ilgu laiku braucu ciemos pie viena drauga, pie otra, pēros viņu pirtīs. Tā kā es pats esmu pirtnieks, beigās jutu, ka tā nav īsti labi, ja man pietrūkst pašam savas lāvas. Bet man Valmierā ir tikai dzīvoklis, kur pirtiņu nekādi neierīkot, līdz ar to vienīgā iespēja bija tai vietu atrast drauga dārzā.
Ar viņu parunāju, mēģināju izdibināt, cik tad ilgi taisās pa tām ārzemēm dzīvoties. Saņēmu atbildi, ka gan jau kādu laiku viņš vēl mitināsies Īrijā. Mums ar draugu ir labas attiecības - jaunībā mācījāmies vienā arodskolā. Uzklausījis mani, viņš bilda, ka neesot nekas pretim, ja iegādājos un uzstādu „Līgotnēs” pirtiņu, jo arī viņam patīk pērties. Un tā arī izdarīju.
- Vispirms parunāsim par jums kā pirtnieku. Esat apmeklējis kādas pirts skolas vai arī pirtnieka prasmi apguvis pašmācības ceļā?
- Pirts skolas neesmu izgājis, bet pirms kādiem desmit gadiem kaut kā tā lieta aizrāva. Sākumā tas notika caur fotokameru, jo daudz tika fotografēts arī pirtī. Tad 2010 gadā tika organizēta starptautiska izstāde „Pirts četrās valstīs”, kur bija arī manas bildes.
Kaut kā beigās tas pavilkās – tika braukts uz pirtnieku festivāliem, čempionātiem. Ievācu informāciju, komunicējos ar pirtniekiem. Nu tā pamazām tā lieta pārņēma. Un beigās te vieni, te otri draugi, darba kolēģi, kaimiņi izlūdzās, lai apliecinu savu prasmi. Pēršana nav mans maizes darbs, bet gan hobijs. Tāpat kā fotografēšana. Brīvajā laikā aicinu ciemos draugus, citreiz ar savām slotām un citām pirts lietām braucu pie viņiem un tad pierādu, kā tas īsti iznāk.
- Kā ir būt pirtniekam, un kas tā aizrauj pēršanas procesā?
- Ir daudz spriedelēts par to, kādām īpašībām jāpiemīt pirtniekam. Viena no svarīgākām ir tāda, ka pirtniekam ir ļoti jāmīl savs pirts viesis. Un diezgan nesavtīgi jābūt gatavam ziedot savus spēkus, lai citam darītu patīkami
Īstenībā, kad esmu pastrādājis – kādu noskrubējis, nopēris, par viņu visādi citādi parūpējies, ja vajag, atnesis viņam padzerties, paturējis rociņu vai pamasējis galvu, kājas, ir ļoti patīkama sajūta. Un, kad redzu cilvēka laimīgo seju un labsajūtu, saprotu, ka manas pūles nav bijušas veltas. Un šādi mirkļi atsver visas šīs pūles un karstumu, kas pašam bijis jāpacieš.
- Kādu skrubi pēršanas procesā izmantojat? Jums ir sava īpaša recepte, kā šo skrubi taisīt, vai pērkat jau gatavu?
- Dažādi. Kādreiz pērku arī gatavu skrubi, ko piedāvā eco veikaliņi. Īstenībā esmu secinājis, ka no Krievijas nāk daudz interesantu skrubīšu. Bet taisām arī paši – samaisām sāli ar dažādām kaltētām tējām vai medu ar samaltiem kadiķiem un smiltsērkšķu eļļu. Tā ka tiem skrubīšiem receptes ir dažādas.
- Vai, izlasot šo interviju, tas varētu nozīmēt, ka cilvēki, kas dzīvo Valmieras pusē, varētu sazināties ar jums un pieteikties kā pie pirtnieka?
- Katrā ziņā. Un ne tikai aicināt mani viņus nopērt. Esmu braucis pie tiem, kas būvē pirti, un viņus konsultējis, jo ir ļoti svarīgi nepieļaut būtiskas kļūdas jau pirts būvniecības procesā. Ir jāzina, kā vislabāk ierīkot ventilāciju, izvēlēties pareizo lāvu augstumu vai izvietojumu, vai saprast, kā pareizi vajadzētu vērties durvīm. Tik tiešām kādreiz ir ļoti svarīgi aprunāties. Varbūt es varu ieteikt kādu labu ideju, domu un norādīt uz kādu lietiņu, kas būtu jāņem vērā. Tā ka arī par šādiem jautājumiem varam mēģināt satikties un aprunāties. Vairāk par mani var uzzināt www.pirtis.lv sadaļā pirtnieki.
Pie manis ir vērsušies arī cilvēki, kuri vēlējušies, lai pastāstu par pirti, par pirts rituālu, lai dalos pieredzē. Jo katram pirtniekam ir savs piegājiens. Un dažāda filozofija, ko viņš mēģina ielikt tajā pirts rituālā. Un no katra var kaut ko paņemt. Es nekādi neuzskatu, ka esmu tas pareizākais vai ideālākais, vienkārši katrā pirtniekā ir kaut kāda sava odziņa. Dažreiz to ir grūti izstāstīt - tas ir jāsajūt.
- Klausoties, ko jūs stāstāt, apjaušam, ka pirtnieka prasme nav tik viegli apgūstama un ne katram pa spēkam kļūt par labu pirtnieku.
- Tieši tā. Runājot par sevi, varu teikt, ka esmu daudz lasījis grāmatās, pētījis internetā, daudz ko apguvis arī dažādos semināros. Pie dažas labas atziņas esmu nonācis pēc kļūdu un mēģinājumu metodes – paprovē vienu, paprovē citu, saproti, kas īsti nav, kamēr pamazām atrodi to īsto veidu, kustību, būtību. Ir bijušas reizes, kad atbraucu no kāda pirtnieku salidojuma vai pasākuma un man prasa, ko es tur esmu ieguvis. Reizēm tas būs tikai viens teikums, bet ļoti vērtīgs. Un tieši šī viena teikuma dēļ bijusi jēga tērēt laiku un braukt varbūt pat simtiem kilometru.
- Jūs minējāt, ka mēdzat pamasēt galviņu un citas ķermeņa vietas. Kur un kā esat apguvis masāžas pamatus?
- Kopā ar citiem pirtniekiem esmu apmeklējis masāžas kursus, mācījies pie speciālistiem, ieguvis sertifikātus. Un vēl kaut kādas lietas skatos arī internetā, aizgūstu no kolēģiem. Taču reizēm ir tā, ka redzu, kā kolēģis to dara, bet pats zinu, ka vajag savādāk – labāk. Nekautrējos pie viņa pieiet, parādīt, padalīties savā pieredzē. Būtībā, kā es uzskatu un cik esmu saskāries, pirtnieki ir diezgan atsaucīgi. Un viņi, tā teikt, netur sveci zem pūra un nedomā – tas ir mans, un to es nevienam nestāstīšu, nerādīšu. Taisni otrādi – viņi dalās, kā saka, ar kādām lietām, ko viņi ir sapratuši un atzinuši par labu esam, laiž to informāciju tautās, lai cilvēki var to izmantot un baudīt. Un gūt no tā labumu.
- Bet parasti tiem, kas masē, ir kaut kas jāsaprot no cilvēka ķermeņa uzbūves, no tā, kā darbojas orgāni, lai neizdarītu organismam tieši otrādi – sliktāk.
- Tieši tā. Tādēļ man arī ir plakātiņš ar visiem cilvēka muskuļiem – no priekšpuses un no aizmugures. Kaut gan īstenībā pirtnieka uzdevums jau nav tik labi pārzināt ķermeņa uzbūvi. Zināt fizioloģiju nepieciešams tiem speciālistiem, kas veic ārstniecisko masāžu, bet pirtī parasti ar tādu neaizraujas. Pirtī tāpat jau ir diezgan liela slodze sirdij un vēl tai papildus uzlikt masāžu īsti prāta darbs nebūtu. Pirtī tā vairāk ir relaksējoša sajūtu, nevis dziļa organismu sakārtojoša masāža. Un parasti ar vienu masāžas veidu, kā tas ir pēršanās laikā, nekas netiek līdzēts un darīts. Lai kaut ko panāktu, ir jāiziet masāžas kurss. Cerēt, ka, atnākuši uz pirti, ar vienu masāžas reizi sakārtosim lietas, kuras gadu gadiem esam, kā saka, sevī sabeiguši, būtu diezgan muļķīgi. Un arī naivi domāt, ka to var izdarīt. Bet sajūtas – tās tiešām cilvēkam var radīt gandarījumu.
Mūsdienās daudz tiek lietotas skārienjutīgas ierīces, bet cilvēki neatskārst, ka tās ir tieši viņi paši. Saprotat, ļoti maz pieskaramies viens otram.
Pirtī cilvēka organisms no tā karstuma, ko tas saņēmis, intensīvi cenšas sevi dzesēt. Tādā brīdī ikvienam imponē, ja viņam, piemēram, pabužina matus, pamasē galvu, roku pirkstus vai kāju pēdas. Tas uzlabo asinsriti, un cilvēkam patīkami, ka viņam pieskaras un par viņu parūpējas. Un tā doma vien, ka par viņu kāds tā gādā, ir gaužām pieņemama un nepieciešama.
- Sākumā stāstījāt par savu otro aizraušanos -fotografēšanu.
- Tā ir otra lielā slimība. Viena ir pirts, otra ir fotografēšana. Cenšamies visādus pasākumus, kas saistībā ar pirti, fotografēt, lai ir fotomateriāls, ko pēc tam izmantot kaut kādos bukletiņos vai kaut kādās citās lietās, ar kurām varētu reklamēt to pirts misiju. Var ieiet www.google.lv, ierakstīt fotogrāfs Dainis Jansons, tad tur izmet manu albumu, kur ir gana daudz manu fotogrāfiju. Tur var redzēt sižetus no dažādiem pasākumiem – pirts čempionātiem, maratoniem. Tur ir ne tikai pirts, bet arī daba - dzīvā un nedzīvā. Vēl kādas citas norises.
- Tagad parunāsim par jūsu nopirkto pirts mucu. Cik ilgi tā jūsu pārzinātajā teritorijā jau atrodas?
- Tad par to, kā tā uzvedas ziemā, vēl nevarat neko pateikt.
- Bet man par to ir informācija. Pasākumos, kuros esmu piedalījies, man bijusi iespēja pašam patestēt mucveidīgās pirtis arī aukstā laikā. Pārliecinājos, ka viss notiek un nekādu problēmu nav. Un tas bija viens no iemesliem, kas ļāva izšķirties - vai es gribu likt guļbaļķu pirtiņu, pats uzcelt kādu savu būvīti vai iegādāties šādu te mucu.
Tā kā man bija arī jāapsver iespēja, ka zemes gabals tomēr nav mans, likt kaut kādus gruntīgus pamatus bez kaut kādiem projektiem un būvatļaujām īsti prātīgi nebūtu. Savukārt tāda #pirtsmuca nav nekustamais īpašums – ja vēlēšos, jau rītu atbrauks pacēlājs, uzdabūs to piekabē un pirti aizvedīs citur. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc izvēlējos tieši pirti mucu. Jo tā ir mobila, viegli pārvietojama.
- Kādam nolūkam jūs pirti nopirkāt?
- Pārsvarā, lai paši varētu iet un pērties. Un lai dārzā varētu rīkot tematiskās pirtis visa gada garumā. Tā teikt, atpūsties, satikt draugus, uzņemt ciemos bērnus, perspektīvā mazbērnus. Primārais tomēr ir, lai mums būtu iespēja parūpēties pašiem par sevi. Un tad pastarpināti aicināt ciemos draugus, kaimiņus, darba kolēģus, domubiedrus. Tāpat manis iegādātā pirtiņa lieti der tiem, kas vēlētos nopērties un kas būtu gatavi par to samaksāt. Tas nozīmē - viņi brauc, es par viņiem rūpējos un viņi mēģina manu gādību kaut kā novērtēt.
- Kuru no visām Igora piedāvātajām pirtīm iegādājāties?
- Sešmetrīgo kantaino. Man liekas, ka, atšķirībā no apaļās, tā tomēr ir nedaudz plašāka, ērtāka. Un arī nedaudz brīvāka. Un to pirku, apzinoties, ka es kā pirtnieks ne tikai pats gribu sēdēt uz lāvas un karsēties, bet arī pērt kādu. Ir ļoti svarīgi, lai cilvēks uz lāvas justos brīvi, atraisīti, savukārt man kā pirtniekam būtu ērti kustēties un darboties. Un tai pašā laikā pirtī pietiktu vietas, kur vicināties ar slotām un veikt visādas citas darbības.
- Cik ilgi jūs lolojāt ieceri iegādāties pirts mucu?
- Tā intensīvi kopš pērnā gada (2015 ) rudens. Kad laukā palika vēsāks, uznāca aizvien lielāka vēlēšanās pasildīties, pabūt pirtiņā. Ir bijušas reizes, kad es ar mājniekiem, draugiem vienkārši gājām un īrējām pirtiņas. Man bija laba sadarbība ar pirts namiņu „Stārķu ligzda”, kuras saimniece ir Inga Broka. Tāpat braucām arī uz Brenguļiem uz „Krusttēva pirti”.
Un tā pamazītiņām sapratām, ka ļoti trūkst savas pirts un vienalga, kādā veidā, bet pie tās jātiek. Beigās gandrīz vai iecerējām vienkārši taisīt čigānu pirtiņu - kraut akmeņu krāvumu, kurināt apakšā uguni, vilkt virsū dažnedažādus pārsegus, lai tikai kaut kāda pirtiņa būtu. Tā teikt, mums bija plāns A. Un bija arī plāns B – kaut kas nopietnāks.
Vispār pateicības vārdi jāveltī Igoram. Tajā brīdī, kad mēs braucām un ar viņu sākām runāt par pirts iegādi, nebija skaidrs, kā mēs tiksim galā ar finansējumu. Bet Igors bija tik atsaucīgs, ka apsolīja arī pagaidīt. Un maksājumu, ja nepieciešams, dalītu nevis divos, bet trīs piegājienos. Īstenībā tas arī bija viens no grūdieniem. Sapratām: ja jau tā, tad varēsim. Bet beigās tikām cauri tomēr ar diviem maksājumiem.
- Un kur jūs meklējāt piedāvājumu, kā atradāt Igora pirtis?
- Sāksim ar to, ka daži mani paziņas, draugi, kas ir pirtnieki, jau kādu laiciņu izmanto Igora būvētās pirtis. Arī daudziem zināmais pirtnieks Aigars Mozulis ( Gaismas pirts ) ir labi atsaucies par šīm pirtīm. Un tad Pirts Skola rīkotajos pasākumos bijuši dalībnieku uz riteņiem atvestie paraugi.
Ir dažādi varianti redzēti – gan apaļi, gan kantaini, gan īsāki, gan garāki. Ar stikliem, bez stikliem. Tas viss ir novērtēts, šur tur ir pagulēts uz lāvas, pamēģināts papērt, izbaudīts. Kā saka, tas ir notestēts. Un beigās, kad lēmumu pieņēmu, ka jā, jāmeklē un jāpiesakās, vienkārši iegāju internetā, ieguglēju #mucupirtis un skatījos, ko man interesantu izmetīs. Vairākas saites bija, skatos, jā okei, tur plaša informācija, iespēja.
Iegādājoties pirtis pie Igors Balodis, man bija svarīgi tas, ka es varu pats piedalīties tajā projektēšanā. Ka es varu pateikt, kā man vajag, un man uztaisīs, kā tieši man vajag, nevis tā, kā ir standarta variantā. Jo man bija dažas lietiņas, kas man likās, ka būtu ērtāk. Un Igors ļoti atsaucīgi visu piefiksēja, ieteica vai pabrīdināja par kādām sekām, ar kurām varētu saskarties. Un mēs nonācām pie ļoti forša kopsaucēja.
Es gribēju, lai man pirtī nav katrā pusītē pa šaurām lāviņām, bet vienā ir liela, 90 centimetrus plata lāva. Un beigās mēs vēl izspriedām, ka varam uztaisīt leņķī. Iznāca tā kā divas lāvas, bet tās ir leņķī. Pati pirts krāsns ir no sāna. Priekštelpā mēs solus arī vienā pusē uztaisījām platākus ar nolūku, ka aukstajos gadalaikos pēc pirtiņas uzreiz nav jāiet ārā vēsumā, bet katrs var tajā priekštelpiņā atgulties uz sola zem plediņa, zem kādas linu sedziņas un vienkārši atpūsties pēc pēršanās. Un tur bija variants, ka duškabīnīte tā kā iekšā, bet tad telpa paliktu mazāka. Es ieteicu dušai uzlikt paliktni, bet sienu nelikt, lai ir iespēja tur noskaloties, bet tai pašā laikā lai tas telpiski neierobežo. It kā tādi visādi sīkumiņi. Apakšā plaukti zem lāvas, kur nolikt slotas, kaut kādus traukus, spaiņus, skrubjus un citas lietiņas. Man bija patīkams pārsteigums, ka pirts krāsns, ko mēs sākumā redzējām, tā bija mazliet savādāka. Bet tā, kas atnāca, tai bija vēl iespēja pieslēgt silto ūdeni – siltummainis. Un līdz ar to es varēju tā kā intensīvāk sildīt ūdeni, es sapratu, ka tas siltummainis tik jaudīgs, ka tas būtībā uzvāra to ūdeni. Tad, lai kaut kā to dzesētu, es pirts galā uztaisīju tādu kā nelielu baseiniņu, kuram pievienoju sūknīti. Un tas sūknītis pa to siltummaini pumpē ūdeni un būtībā pirtiņai silda to baseina ūdeni. Tikko izmēģināju, palaidu, jā okei, silts, ļoti forši. Aukstā laikā tas ūdens būs mazliet patīkamāks.
- Pēc pirts parasti kaut kur gribas mesties izpeldēties. Kā ir jūsu gadījumā?
- Pie manis, teiksim, uzreiz pirts galā ir tāds baseiniņš 1,20x 2,50 metri. Un tad tādā veidā arī atdzesējamies. Iznāc no pirts ārā, trīs soļi un uzreiz kāp iekšā baseiniņā.
- Kad ieguglējāt, starp cik ražotājiem jums vajadzēja izvēlēties?
- Man liekas, ka tur pat tā neizskatījās pārāk daudz ražotāju. Bija vietas, kas piedāvā tirgot (es nezinu, vai tie bija ražotāji vai starpnieki). Pie Igora man patika, ka viņa mājaslapā (http://www.pirts.net/ )bija iespēja izvēlēties dažādus modeļus un it kā paraudzīt savu variantiņu. Tur bija tāds kā pirts konstruktoriņš. Varēja izvēlēties krāsni, pirti ar priekšnamiņu, bez. Tas, ka var kombinēt, jau man likās labi. Kad tikāmies ar Igoru aci pret aci, tad uz papīra uztaisījām vēl savu variantu, kas atšķīrās no tā, ko var saprojektēt tajā interneta mājaslapā. Tas visnotaļ bija patīkami un patiešām labi.
- Cik ilgs laiks pagāja, kamēr izšķīrāties par izvēli?
- To izdarīju diezgan ātri, vienkārši bija jādomā par finansējumu, kā to sarūpēt. Bet pēc tam, kad mēs satikāmies un pasūtījām, būtībā pagāja kāds mēnesis un mūsu pirtiņa bija gatava. Puiši atveda, uzstādīja burtiski pusstundas laikā.
- Un uz kā jūs to savu pirti uzlikāt?
- Man ir zemē vienkārši ierakti gāzbetona bloki. Kad pirtiņa sāka būvēties, Igors atsūtīja man pamatu plānu, lai es zinātu, kādas būs tās pamata brusiņas apakšā, kas nāk kā karkasiņš. Un, ieskatījies zīmējumā, es ieraku 12 blokus. Un diezgan normāli.
- Un kā aizritēja pati piegāde?
- Bez problēmām. Ar puišiem sazvanījāmies, kad viņi tuvojās Valmierai, es sagaidīju uz Matīšu apļa, kopā atbraucām, parādīju. Es saku: veči, vārti šauri, kā jau dārzu kooperatīvā, tur vadi traucē, tur tas, tur šitas. Puiši ar savu profesionālo aci visu izvērtēja, teica, ka nav problēmu, viņi iebrauks, viss būs kārtībā. Tā arī notika. Viņu lielā mašīna iespraucās pa trīs metrus šauriem vārtiņiem, ar pacēlāju pirti izcēla, nolika taisni uz pamatiem. Tas praktiski notika zibensātrumā. Bijām noskaņoti, ka mums to pirtiņu no lielā ceļa kādus metrus piecdesmit nāksies vilkt pa zālāju - pa dēļiem, pa caurulēm - un tad mēģināsim uzdabūt uz pamatiem. Ka būs sarežģītāk. Es jau palīgus tiku sarunājis. Bet izrādījās, ka viss bija elementāri. Un es varēju staigāt apkārt ar fotoaparātu un pilnībā nepiedalīties tajā uzstādīšanas pasākumā – paši tika galā.
- Jā, tieši tā. Viņi ir ļoti atsaucīgi. Uzstādīja un parādīja, kas tur, kā tur, kam pievērst uzmanību. Ja kaut kas neveras, varbūt paskatīties, varbūt pamatiņi sāk kaut kur sēsties. Malači, man patika.
- Un jūs arī apmierina tas, ka pirtij ir piecu gadu garantija?
- Super, viss labi. Ideāli.
- Vai bija kaut kas tāds, kas lika šaubīties par izvēli?
- It kā ne.
- Cik bieži pats ejat pirtī?
- Tagad ir tā, ka mēs, kā jau nocietušies, praktiski pirtī ejam divas reizes nedēļā. Trešdienās kundzei ir aerobikas treniņš, pēc kura būtībā viņa brauc tieši garām no Burtniekiem. Un es viņu sagaidu jau ar uzkarsētu pirtiņu, pats pa to laiku padarbojies, kaut ko tur pameistarojis: uzbūvējis kādu plauktiņu pirtiņā vai kādu laterniņu pieskrūvējis pie stūra. Un brīvdienās tad jau attiecīgi atbrauc kādi draugi ciemos vai kaimiņi, paziņas.
- Vai nav kādas problēmas ar ventilāciju, elektrību, ūdens pievadu?
- Izvadi visi bija. Otrajā dienā pēc uzstādīšanas es pieraku tranšeju, pievilku ūdeni un elektrību. Tagad viss ir perfekti, viss strādā. Vienīgi dārza akā var nepietikt ūdens, jo tā ir pamaza, bet, ja taupīgi lietosim, tad viss būs kārtībā.
- Vai jūs kas nesatrauc ugunsdrošības aspektā?
- Satrauc, tamdēļ es atbildīgi attiecos pret visām šīm lietām. Esmu visus vadus uzmanīgi savilcis, ap krāsnī stūris apšūts ar minerītu, kas ir nedegošs – ugunsdrošs materiāls un aizsargā koku. To jau puiši visu salikuši, par to parūpējušies, cepuri nost. Ventilācija ir, caurumi grīdā, kur noplūst liekajam ūdenim. Gan pa nakti, kad beidz pirti izmantot, izņem korķīšus ārā, gaiss nāk, ventilējas, ventilācijas lūkas vaļā. Kā saka, pirtiņa dabū žūt. Nesamirkst, nesāk pūt un bojāties. Tā ka arī šajā ziņā es neredzu nekādas problēmas.
- Un cik ērta ir pirts kopšana?
- Uzturēšana, protams, savu prasa. Arī tas dēļa ēvelējums ir salīdzinoši rupjš, kaut gan es pirtiņu no iekšpuses nolakoju – pašu lāvas telpu ar ūdens speciālo saunas laku un priekštelpu ar ūdens bāzes laku, lai vieglāk būtu kopt. Viss varētu būt arī vienkāršāk, bet te es jau par daudz aizrunājos. Ir jāsaprot, ka tas dēlis ir tāds, kāds tas ir. Te savs zariņš, te sava plaisiņa, te sava kaut kāda faktūriņa. Tā nav plastmasa vai tērauda plāksne, kas ļoti viegli tīrāma. Ar to ir jāsamierinās. Un guļbaļķu pirtiņa būtu tāda pati. Saunas laka nesmird, uz ūdens bāzes, uz koka virsējā slānīša veido tādu kā plēvīti, kas neļauj netīrumiem iesūkties koksnē. Tas nozīmē, ka pēc tam to dēlīti ir vieglāk notīrīt. Savukārt lāvas apstrādāju ar speciālo lāvu eļļu. Lāvas nelako, jo savādāk tās paliek karstas, uz tām grūti sēdēt.
- Vai kādam esat ieteicis pirts mucu?
- Jā, pirmajā dienā jau divi kaimiņi mani apciemoja. Un otrajā vēl divi. Atnāca, apskatījās, izprašņāja, es viņiem to izrādīju. Un taisni otrajā dienā man tā jau bija iekurināta, tātad novērtēt varēja pa īstam. Viens jau diezgan cerīgi, ka arī tādu grib. Izvaicāja, kur var dabūt un kādi varianti, par iespējamām dušām. Teicu, ka pie Igora visu var sarunāt. Tā ka pieļauju: Igoram vēl kādus klientus no mana gala būšu sarūpējis.
- Vai bija kādi pārsteigumi, kas jūs visvairāk iepriecināja?
- Tas, ko es nezināju, ka pirts krāsnī ir siltummainis. Tas ir dikti labi. Tagad es to ļoti labi izmantoju tajā baseina apsildē. Jo par to pirms tam netika ne runāts, ne domāts, ne cerēts.
- Un ko jūs darītu savādāk, ja pirts būtu jāpasūta tagad? Varbūt tomēr esat atradis un izvēlējies to īsto un pareizo variantu?
- Es domāju, ka neko nemainītu. Teorētiski pats esmu galdnieks, pats varētu uzbūvēt tādu pirti, bet es saprotu – lai nopelnītu naudu, es strādāju savu darbu. Un tik daudz laika, cik būtu nepieciešams, lai pats uzbūvētu, diez vai es pirtij atlicinātu. Varbūt tas iznāktu nedaudz lētāk, bet katrā ziņā prasītu man daudz laika un es līdz tai pirtiņai tik ātri nenonāktu. Tāpat jau sava darāmā tagad gana - es uztaisu tur plauktiņu, tur ko citu, bez noņemšanās neiztikt. Visādas lietiņas, ko es uzlaboju, vēl kaut ko papildinu.
- Un kāds nobeigumā ir jūsu ieteikums tiem, kuriem patīk pērties un kas varbūt domā arī par kādas savas pirts iegādi?
- Vispirms jau noteikti nevajadzētu baidīties no tā, ka tāda savā ziņā vienkāršu dēļu konstrukcija varētu būt auksta vai kaut kādā veidā par mazu vai par niecīgu. Vajag aizbraukt ciemos pie kāda, kam ir tāda pirtiņa, izrunāties, izmēģināt, pašam pasēdēt uz lāvas, pakarsēties, sajust un saprast, vai tas ir tavs vai nav. Jo ir cilvēki, kuriem vajag mūra ēku vai riktīgus guļbaļķus. Vēl kādam, taisni otrādi, pietiek ar zaru būdiņu. Bet kādam tieši tā mucas pirts būs pašā laikā. Galvenais nepieņemt lēmumu ātri un neapdomīgi. Aiziet, apskatīties, izmēģināt un tad pieņemt galīgo lēmumu.
